19.03.2019 11:13

Pavasaris ikvienam saistās ar dabas mošanos un pumpuru pārvēršanos krāšņos ziedos. Lai arī skaistums ir ikkatrā ziedu ieskautajā pasaules vietā, Japānas ziedošajiem Sakuras ķiršu kokiem piemīt īpašs šarms un pavasaris ir īstais laiks, lai tos apraudzītu savām acīm.

Japānu mēdz dēvēt arī par "Uzlecošās saules zemi" un šis nosaukums nācis no Ķīnas puses. Japāna, kas atrodas jūrā, sauli ierauga pirmā un tālāk tā mirdzoši aust pāri visam Āzijas kontinentam. Zinātāji saka, ka katram īstenam ceļotājam kaut reizi dzīvē būtu jādodas uz Japānu, lai savām acīm vērotu kontrastiem bagātos dabas, kultūras un arhitektūras brīnumus, kas saglabājušies no sendienām. Japāņi allaž tiecas būt pasaules tehnoloģiskās attīstības priekšgalā, bet vienlaikus tie ciena savas izkoptās tradīcijas vairāku tūkstošu gadu garumā.

Japānas un Tokijas ceļvedi ar septiņām interesantām vietām un lietām, kas palīdzēs labāk iepazīt šo unikālo valsti.

1. Austrumu galvaspilsēta Tokija

Tokija ir Japānas galvaspilsēta un viena no Japānas 47 prefektūrām. Šajā lielpilsētā atrodas Japānas valdība, Imperatora pils, kā arī japāņu imperatoru ģimenes mājas. Tulkojumā no japāņu valodas, Tokija nozīmē "Austrumu galvaspilsēta", bet daudziem patīk to dēvēt par visas Austrumu pasaules galvaspilsētu. Savulaik Tokija bija neliels zvejnieku ciematiņš, ko dēvēja par Edo. Mūsdienās tā ir lielpilsēta, kurai tiek piešķirti visdažādākie tituli - tādi kā "dārgākā pilsēta", "futūristiskākā pilsēta" un citi. Tokijā dzīve nepārtraukti mutuļo un nerimstas ne mirkli. Ceļotājiem, kas mīl uzdzīvi, dejas un mūziku, ļoti patiks tematiskie festivāli, kas regulāri norisinās Tokijā. Mākslas un kultūras cienītājiem patiks Bridžstouna Mākslas muzejs, Nacionālais modernās mākslas muzejs un Tokijas nacionālais muzejs, bet dabas cienītāji atelpu gūs Ogasavaras nacionālajā parkā. Ceļotājiem ir vērts apskatīt Imperatora pili (Kokyo) un tās dārzu. Pils rietumu pusē joprojām dzīvo imperators un šī daļa ceļotājiem nav pieejama, toties austrumu puses pils un dārzs ikvienam pavērsies plašā krāšņumā. Tiem, kas interesējas par mūsdienu tehnoloģiskajiem sasniegumiem, iesakām Panasonic un Toyota izstāžu zāles, kur var apskatīt jaunākās tendences un iepazīt šo ietekmīgo uzņēmumu pirmsākumus. Tokija ir īsta debesskrāpju pilsēta, kas žilbina acis ar iespaidīgajiem celtņu izmēriem. Un, lai sevi vēl vairāk izceltu citu lielpilsētu vidū, līdz 2041. gadam Tokijā plānots uzcelt augstāko koka debesskrāpi pasaulē, kas stiepsies 350 metru augstumā. Nepārtraukti augt, pārsteigt un attīstīties ir Tokijas īstā būtība.

2. Majestātiskais Fudži kalns

No izseniem laikiem Fudži tiek godāts kā svētais kalns un ir viens no Japānas "trim svētajiem kalniem". Fudži ir Japānas augstākā virsotne un kalna augstums ir 3776 metri virs jūras līmeņa. Rietumu pasaulē kalns ir pazīstams kā Fudzijama. Fudži atrodas Sidzuokas un Jamanasi prefektūrās, uz rietumiem no Japānas galvaspilsētas Tokijas. Ja laikapstākļi ir skaidri, iespaidīgo kalnu var saskatīt no Tokijas. Fudži klasificēts kā aktīvs vulkāns, bet tam nav liels izvirduma risks - pēdējais bija pirms 300 gadiem. Mūsdienās Fudži ir pazīstams un iemīlēts tūristu galamērķis. Uz to mērķtiecīgi dodas arī alpīnisti no visas pasaules. Bieži vien ceļotāji virsotnē izvēlas būt saullēkta laikā, lai baudītu maģisko sajūtu, kad gaisma parādās pār apvārsni un atklāj pasakainas ainavas. Oficiālā sezona Fudži kalnā ilgst no jūlija sākuma līdz augusta beigām. Fudži kalns bieži vien parādās japāņu kultūrā un mākslas darbos, ka arī japāņu literatūrā. Starp slavenākajiem var minēt Kacušikas Hokusai  (Katsushika Hokusai) darbu sēriju "36 skati uz Fudži kalnu". 2013. gadā Fudži kalns tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ar nosaukumu "Fudži - svētvieta un mākslinieciskās iedvesmas avots". Iedvesmu pavisam noteikti šajā svētajā kalnā guva arī latvietis Mārtiņš Zvīdriņš, kurš piedalījās iespaidīgās 161 kilometra skriešanas sacensībās apkārt Fudži kalnam un pēc tam iepriecināja Latvijas lasītājus, izdodot grāmatu "#Fudzi 161 km".

3. Japānas ziedošo ķiršu burvība

Uzlecošās saules zeme visā pasaulē ir pazīstama ar Sakuras ķiršu ziedošo laiku. Šī mīlestība pret dabas atmodu Japānā tiek pārmantota no paaudzes paaudzē un filozofiski ziedošais laiks tiek lietots kā metafora cilvēku dzīves mirklīgajam laikam uz šīs zemes un kalpo arī kā cerības un atjaunošanās simbols. Ik gadu pavasarī dažu nedēļu garumā Japānā tiek svinēts rituāls - Hanami, kura galvenais mērķis ir apstāties, izbaudīt un novērtēt to, kā pavasarī atplaukst daba un jo īpaši - ķiršu koki. Šim rituālam ir gadsimtiem senas tradīcijas, un tās papildina ēdienu un dzērienu baudīšana dabas ielokā. Ķiršu ziedēšanu japāņi un interesenti visā pasaulē gaida ar tādu nepacietību, ka ikkatrā Japānas radio vai TV ziņu pārraidē tiek sniegta jaunākā informācija par to, kur un kad parādīsies pirmie teiksmainie ziedi. Pavasarī restorānos un kafejnīcās tiek pat veidotas tematiskas ēdienkartes, kas sevī ietver ziedu nosaukumus. Iepazīsti vietējo un ceļotāju visvairāk iemīļotākās vietas, kur baudīt ziedošos ķiršu kokus - Nago pils, Okinava; Nagojas pils, Aiči; Kumamoto pils, Kumamoto; Ueno parks, Tokija; Marujamas (Maruyama) parks un Filozofa taka, Kioto; Arašijama (Arashiyama), Kioto; Zenkodži parks (Senkoji), Hirosima; Jošino kalns (Yoshino), Nara; Kavaguči ezers, Jamanasi prefektūra; Fudzi kalns; Hirosaki pils, Aomori.

4. Japāņu geišas

"Gei" Japāņu valodā nozīmē māksla vai uzvedums, bet "Sha" nozīmē cilvēki. Geiša ir profesionāla namamāte, kas savus viesus izklaidē ar dažādiem mākslinieciskiem uzvedumiem. Geišu meitenes un sievietes ir apmācītas vairākās tradicionālajās prasmēs - Japāņu senajās dejās, dziedāšanā, mūzikas instrumentu spēlēšanā, ziedu kārtošanā, kimono pareizā nēsāšanā, tējas pasniegšanā, kaligrāfijā, sarunas mākslā un citās. Šīs sievietes pacietīgi apgūst dažādas mākslas zināšanas un papildina jau apgūtās. Laikam ejot, arī tradīcijas tiek papildinātas ar mūsdienu zināšanām - geišas mācās arī angļu sarunvalodu un apgūst datorzinātnes. Geišu darbība ir paplašinājusies līdz pat apģērbu modelēšanai un ceļojumu vadīšanai.

Vēl viens Japānā lietots termins ir Geiko. Šis vārds nācis no Kioto dialekta un tā tiek sauktas pilntiesīgās Kioto hanamači geišas. Vārds geiko tiek arī plaši izmantots Kansai reģionā, lai izšķirtu geišas, kas ir skolotas tradicionālajās mākslās no onsen geišām, kuras patiesībā ir… prostitūtas, kuras piesavinājušās savam amatam jēdzienu "geiša". Prostitūtas no īstām geišām var viegli atšķirt, pateicoties sasietai lentai, jeb obi, kas tām ir uzsietas kimono priekšpusē. Īstās geišas obi sien aizmugurē.

Geišas mācekles tiek sauktas par maiko - tieši tulkojot "dejas bērns" vai "dejojoša meitenīte". Par maiko meitenes kļūst aptuveni 15 gadu vecumā un mācību ilgums pie geišas ilgst 5 gadus. Kad pieredzējusi geiša ņem jauno meiteni savā paspārnē, tiek noturēta īpaša ceremonija un tad pieredzes bagātā geiša kļūst par meitenes vecāko māsu. Vecākās māsas pienākums ir ievest jauno meiteni sabiedrībā, iepazīstināt ar savu viesu pulku, mācīt uzvesties un apgūt teorētiskās zināšanas, kuras meitene, apguvusi skolā, beidzot varēs izmantot dzīvē. Tie, kas reiz satikuši ideālās japāņu sievietes - geišas, atzīst, ka tas ir bijis viens no ceļojuma skaistākajiem mirkļiem. Mūsdienās aizvien grūtāk atrast iespējas tikties ar šīm lēdijām, bet šādas vietas ir un kā iespaidīgākās daudzi ceļotāji min "Gion Hatanaka" un "Yasaka Hall Giona Cornes Gion Hatanaka". Tās abas atrodas Kioto.

5. Japānas augstākais ūdenskritums Nači

Nači ir viens no vislabāk zināmajiem un augstākajiem ūdenskritumiem Japānā. Tā augstums ir 133 metri un platums - 13 metri. Šis ūdenskritums ir apvīts ar teiksmainām leģendām un daudzi ziedojuši savu dzīvību ūdenskritumā, ticot, ka tad, ja tie nolēks no tā virsotnes, aizmirsīsies visas nedienas un tiks atvērti paradīzes vārti. 1918. gadā ūdenskrituma pakājē tika atrasti daudzi nozīmīgi arheoloģiskie artefakti, tostarp statujas, spoguļi, altāri un citas lietas, kas ļāvušas iepazīt senākā laika lieciniekus. Šobrīd šīs arheoloģiskās lietas glabājas ūdenskrituma tuvumā esošā muzeja Ryuhoden dārgumu zālē. Muzejs atrodas līdzās Seiganto-ji budistu templim.

6. Japāņu dārzu burvība

Japāņu dārzu māksla ir visnotaļ unikāla un pasaules kultūrā sniegusi lielu ietekmi. Pirmie japāņu dārzi tika veidoti pēc ķīniešu parauga. Tos iedvesmoja vietējās reliģijas un tradīcijas, līdz japāņu dārzi ieguva jaunu veidolu un atpazīstamību. Dārzu mākslā atklājas japāņu tautas savdabīgais filozofiskais pasaules skatījums. Dažkārt pat nelielā teritorijā tiek iekļauts Visuma modelis. Pilnīgākai japāņu dārzu izpratnei ir jāpazīst vai jāspēj iztēloties Japānas daba - kalni ar dziļām upju ielejām, bagātīga augu valsts, jūra un klinšainas salas. Japānas dārzos ziedu ir salīdzinoši maz un dažos to nav vispār. Tomēr īpašā cieņā ir augļu koki - ķirši, mandeles, ābeles, plūmes. Tos izvēlas apzināti, lai rudenī krāšņi mainītos to lapu nokrāsa, kā arī tad, kad kokiem nav lapas, tiem būtu dekoratīva zaru krāsa un forma. Pārsvarā sastopami mūžzaļi kokaugi. Pats iecienītākais augs japāņu dārzā ir priede, kas simbolizē ilgu mūžu. Dārzos audzē arī palmas, cipreses, ginkus, rododendrus, kamēlijas, bambusus, glicīnijas, no puķēm - īrisus, peonijas, lotosus, krizantēmas. Sena un populāra Japānā ir pundurkoku audzēšana - bonzai, ar kuriem tiek veidotas miniatūras ainavas. Japāņu dārzos neizmanto zālienu - no augiem brīvos laukumus klāj smiltis vai noblietēta zeme.

Viens no iedvesmojošākajiem japāņu dārziem ir Kenrokuen, kurš atrodas Kanadzavas centrālajā daļā - pilsētā Išikavā. Feodāļu laikos tapušais Maeda ģimenes dārzs tiek rūpīgi kopts un lolots no paaudzes paaudzē līdz pat mūsdienām un saglabā savu dziļo filozofiju. Japānā populāras ir arī japāņu dārzu tūres, kuru apskates galvenie mērķi ir tieši šie filozofiski bagātie un krāšņie dārzi.

7. Tradicionālā japāņu virtuve

Japānas virtuve ir viena no pasaulē zināmākajām un atzītākajām. Tai raksturīgie ēdieni ir veselīgi, salīdzinoši diētiski un ārkārtīgi gardi. Japāņu ēšanas kultūras filozofija balstās uz to, ka lielākā daļa ēdienu tiek ēsti svaigā veidā un netiek termiski apstrādāti. Katra maltītes gatavošana līdzinās mākslai un pavāri to estētiski pagatavo, izceļot ēdiena pirmatnējās īpašības un vienkāršo skaistumu. Galvenā sastāvdaļa japāņu virtuvē ir rīsi. Pateicoties to popularitātei tika attīstītas un pilnveidotas rīsu pagatavošanas tehnikas, kā arī radītas dažādas piedevas, kas bagātina to garšu - mērces, garšvielas. Pat tādi japāņu virtuvei raksturīgi produkti kā mirins, sake, miso un etiķis tiek gatavoti no rīsiem. Arī populārais un latviešiem tik ļoti iemīlētais suši nācis no Japānas virtuves un tas nav iedomājams bez labas kvalitātes suši rīsiem, kas būtiski ietekmē to kvalitāti un garšas nianses. Gaļa japāņu virtuvē tiek lietota diezgan minimāli un pārsvarā kopā ar dārzeņiem. Šādu ietekmi ir atstājis budisms, kas Japānā ienāca no Ķīnas. Uzturā pārsvarā tiek lietota liellopa gaļa, cūkgaļa un vistas gaļa. Japāņi tiek dēvēti par pasaulē lielākajiem zivju ēdājiem un Tokijas zivju tirgū ik dienu iespējams nopirkt ap 3000 dažāda veida zivīm un vēžveidīgajiem. Iecienītākās zivis ir tuncis, lasis, jūras asaris, zobenzivs un citas. Zivju ikri tiek uzskatīti par delikatesi un tos lieto kopā ar rīsiem. Pateicoties labvēlīgajam klimatam, no Japānas ziemeļiem līdz pat dienvidiem tiek bagātīgi iegūti augļi - āboli, citrusaugļi, hurma, Japānas aprikoze jeb ume un daudzi citi. Šobrīd pastiprinātu popularitāti guvusi arī japāņu zupa ramen, kas darbojas pēc tik vienkāršas formulas: Ramen = buljons + nūdeles + gaļa + piedevas, bet tās pagatavošana prasa laiku un rūpību.

 

Travelnews.lv