11.11.2016 11:40

Čivita Itālijā

Čivita di Banoredžio (Civita di Bagnoregio) patiesībā ir divas atsevišķas pilsētiņas. Čivita atrodas kalnā un sasniedzama vien pa akmeņiem klātu gājēju ceļu, kas sākas kaimiņu pilsētā – Banoredžio. Reiz tieši Čivita bija liela pilsēta, bet Banoredžio izveidojās kā tās piepilsēta jeb nomale. Savukārt tagad Čivitā ir vairs tikai seši pastāvīgie iedzīvotāji, kas tur mitinās visu gadu, tādēļ šī skaistā vieta pat iesaukta par "Mirstošo pilsētu".

 

Daudzas no tās skaistajām ēkām iegādājušies bagāti itāļi, kas tajās pavada brīvdienas. Jāpiebilst, ka arī latviešu arhitektam, Gaismas pils un citu slavenu ēku autoram Gunāram Birkertam arī šeit pieder īpašums, un par to viņš vienmēr runā ar lielu prieku un siltumu. "Čivita – Civita di Bagnoregio, uz etrusku vīna pagrabiem pirms 2300 gadiem uzceltā itāliešu pilsētiņa, atrodas divu stundu braucienā uz ziemeļiem no Romas. Tā celta uz akmens un celta no akmens. No rozā tufa. Cik man šis akmens pazīstams – visa Erevāna vienā tufā tērpta! Pilsētiņa kalna galā palikusi, zemestrīces nobrukumam attālinot tās pārējo daļu aizas otrajā malā. Lejā, nogāzē – kastaņu meži. Tostarp pa kādai pļavai, kur ganās lopi," par braucienu uz arhitekta apjūsmoto pilsētu rakstījis Māris Čaklais.

Jāpiebilst, ka tilts, par ko stāsta rakstnieks, ir visai stāvs, un tā pievārēšana prasa pūliņus arī fiziski labi sagatavotiem ļaudīm.

Lielākā šis vietas problēma ir pastāvīgā erozija – vienkāršiem vārdiem sakot, vulkāniskā klints, kur atrodas pilsētiņa, pamazām drūp un nogrūst ielejā.

Čivita ir šarmanta viduslaiku pilsēta, unikāla ar to, ka gandrīz nemaz nav cietusi no pārbūves kopš renesanses laikiem, un pat tad tikai nedaudz – renesanses vēsmas ietekmējušas baznīcas fasādes izskatu, savukārt citur tiešām redzamas stils, kas raksturīgs Itālijas viduslaiku pilsētām.

Lai arī pilsētai ir tik skumja iesauka, vasaras siltajās dienās par to nekas neliecina, jo tās ielas pilda ceļotāji, kas šurp dodas vienas dienas braucienos no lielākām un populārākām pilsētām.

Sama Grieķijā

Sama ir leģendām apvīta, skaista sala Grieķijā. Tā ir matemātikas tēva Pitagora, astronoma Aristarha un filozofa Epikūra dzimtene. Tā labi pazīstama arī no grieķu mītiem kā dievietes Hēras mājvieta un zeme, kas uzņēma Hērodotu un Ēzopu. Vēsturiski Samas Kokari osta bijusi nozīmīgs Egejas jūras tirdzniecības punkts, tādēļ cauri gadsimtiem tajā saplūdušas dažādu kultūru ietekmes.

Sama savas bioloģiskās daudzveidības dēļ atgādina paradīzes dārzu, jo viss šeit zeļ un plaukst košās krāsās.

Ik uz soļa salā gaida atklājumi – vai tie būtu kalni (augstākie ir Kerkis un Ambelos), kurp doties pārgājienā, vai alas un kanjoni, šķiet, ka uz nelielās salas vienkopus redzama visa Grieķijas daudzveidība.

Preko Horvātijā

Preko ir ceļš un administratīvais centrs Ugljanas salā, kas atrodas jūrā iepretim Zadarai. Šo vietu mēdz dēvēt arī par Olīvu salu.

Tās vecpilsēta tiek uzskatīta par tipisku Dalmācijas reģiona arhitektūras paraugu. Šeit atrodamas daudzas turīgu ļaužu vasarnīcas. Lai izjustu Vidusjūras atmosfēru, atliek vien doties pastaigā pa piekrasti vai malkot kādu vēsu dzērienu uz terases ar skatu uz Zadaras kanālu.

Rokamadūra Francijā

Šī ir īsta brīnumu vieta. Pilsētiņa gluži vai karājas pie vienas no varenās klints nogāzēm satriecoši augstu, liekot pat iedomāties, ka baznīcas un kapelas šeit tiešām ir tuvāk debesīm. Kā kronis visam ir iespaidīgā pils kalna galā ar skatu uz Alzū upes ielejas klinšu terasēm un rada fascinējošu iespaidu.

Vairākas šejienes baznīcas un senceltnes iekļautas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā un ieguvušas neskaitāmu apmeklētāju apbrīnu. Brīnišķīgas ir svētceļnieku kāpnes ar 214 pakāpieniem. Savukārt viens no pilsētas dārgumiem apskatāms Brīnumu kapelā. Tā ir vairāk nekā tūkstoš gadu vecā melnā madonna. Pašas kapelas sienas cieši piespiedušās klintij.
Pilsētiņu kā smalka un krāšņa sega ieskauj nacionālais parks. Tajā atrodami smilšakmens plato, skaistas ielejas, grotas, alas, upes ar gleznainiem tiltiņiem un zaļi ezeri, kā arī ozolu birzes un vecas dzirnavas kā no pastkartēm.

Bohnija Slovēnijā

Bohnija ir unikāls, šarmants un pārsteidzošs reģions Slovēnijā. Tas atrodas Juliāna Alpu sirdī, augstu kalnu ieskauts. Šajā reģionā ir 24 tradicionāli ciemi kalnu ielejās un nogāzēs, kas apmeklētājus pārsteidz ar interesantu vēsturi, piemēram, saistībā ar moderno kalnos kāpšanu, kā arī tradīcijām un ainaviskumu.

Tur esošais Bohnijs ir lielākais ezers Slovēnijā, un tas atrodas 1600 līdz 2000 metru augstumā. Tā ūdens ir dzidrs, jo to pilda kūstošie kalnu sniegi. Ezers ir 4,2 kilometrus garš, kilometru plats un 45 metrus dziļš.

Juliāna Alpi, kur atrodas Bohnija, ir Slovēnijas bagātība, kur atrodamas arī citas brīnumskaistas vietas un dabas tūrisma objekti. Piemēram, tirkīzzilā Sočas upe, kas ir iecienīts laivošanas un pārgājienu galamērķis.

Tellaro Itālijā

Kādreizējais zvejnieku ciems, kas slejas uz klints Spēcijas (La Spezia) līča dienvidu krastā, Ligūrijā, ir viena no jaukākajām vietām Leriči apgabalā, kurā gan visas piekrastes pilsētiņas ir gluži kā krāsainas pērlītes kaklarotā. Tomēr tieši Tellaro atzīts par vienu no Itālijas skaistākajiem ciemiem. Tas ir biežs itāļu un ārvalstu mākslinieku galamērķis, un gleznotājus ar krāsām un molbertiem krastmalā šeit redzēsiet bieži.

Šo Itālijas krastu bija iecienījis arī tāds lielmeistars kā angļu dzejnieks Bairons, kas Leriči piekrastēs pavadījis daudz laika. Viņa vārdā pat nosaukta viena no slavenākajām Leriči viesnīcām.

Tellaro ir arī viens no piekrastes ciemiem, kas parasti piedalās ikgadējās Spēcijas līča burāšanas sacensībās "Palio del Golfo".

Faiala Azoru salās

Faiala ir viena no Azoru grupas salām. Tai ir aptuveni 15 tūkstoši iedzīvotāju, un tās centrs ir pilsēta vārdā Horta. Tajā mājas krāsotas dažādu toņu zilajos, tādēļ šo salu dēvē arī par Zilo salu. Turklāt šajā salā savvaļā zied arī milzīgi hortenziju krūmi, kas pie mums ierasti vien dārzos, un arī tie mēdz būt viegli zilos toņos, bet visu vēl vairāk paspilgtina okeāna košās krāsas, kurās šūpojas baltas jahtas. Uz salas ir klusas pludmales ar smalkām, baltām smiltīm.

No salas paveras fantastisks skats uz Piku virsotni, kas atrodas uz blakus salas.

Pozitāno Itālijā

Pozitāno ir ciems gleznainajā Amalfi krastā – tas piekļāvies klinšu sienai, bet tā pakāji apskalo baltu putu vainagoti Vidusjūras viļņi.

Pozitāno viduslaikos bija Amalfi republikas osta ap 11. līdz 12. gadsimtu. Tā strauji attīstījās arī 16. un 17. gadsimtā. Savukārt 19. gadsimtā to piemeklēja grūti laiki, un vairāk nekā puse iedzīvotāju emigrēja uz Ameriku. Līdz pat 20. gadsimta vidum šis gleznainais zvejnieku ciems bija relatīvi nabadzīgs un mazināms.

Bet 50. gados tas sāka piesaistīt tūristu uzmanību. Īpaši pēc tam, kad Džons Šteinbeks publicēja savu eseju " Pozitāno skar dziļi". Viņš rakstīja: "Tā ir sapņu vieta, kas nav īsti reāla, kad esi tur, un kļūst aicinoši reāla, kad to pamet."

Jāpiebilst gan, ka, tā kā Pozitāno ir skaistākā pilsētiņa Amalfi piekrastē, tad pašā vasaras sezonas karstumā te var būt ļoti daudz tūristu, bet nesezonā gan šajā vietā var baudīt brīnumskaistu un pat vientulīgu atpūtu. Tāpat noderēs ieteikums apmesties kādā no blakus ciemiem, bet uz Pozitāno un Amalfi pilsētu aizbraukt vien ekskursijā.

Mentona Francijā

Mentona atrodas Francijas dienvidu piekrastē, Franču rivjērā, netālu no Monako un Itālijas robežas. To ieskauj augsti kalni. Šī ir īstā vieta, kur doties gan saulainu pludmaļu, gan senu dārzu un kalnainas piekrastes ainavu cienītājiem. Neskatoties uz nenoliedzamo pievilcību, pilsēta nav tūristu pārpilna.

Pilsēta atrodas pie līča, ko no vienas puses sargā Martina līcis, bet no otras – Mortolas klints, tādējādi šajā Alpu pakājes paradīzē var lieliski baudīt liegu Vidusjūras klimatu.

Protams, kā jau visās šīs piekrastes pilsētās, arī Mentonā ir sava jahtu osta, baltu smilšu pludmale un gleznaina promenāde, kur baudīt nesteidzīgas pastaigas.

Ik februāri Mentona pārvēršas citronu karaļvalstī, jo tiek svinēts Citronu festivāls, kad no skābajiem, dzeltenajiem augļiem gatavo dažādas skulptūras, ēdienus un rīko parādes.

Rotenburga Vācijā

Rotenburga pie Tauberes ir vieta, kur viduslaiki joprojām ir dzīvi. Šī ir īstā vieta tiem, kas meklē romantiku un aizgājušo laiku burvību. Mājiņas gluži kā no pasakas par Ansīti un Grietiņu, šauras ieliņas, košas puķudobes – tāda ir Rotenburga. Protams, kādam tas viss var šķist par daudz cukuraini, bet nelielām brīvdienām gluži kā no romantiskām kinofilmām derēs itin labi. Jāpiebilst, ka oktobra beigās un novembra sākumā pilsētā norisinās arī pasaku festivāls ar mūziku, priekšnesumiem un izrādēm arī pilsētas ielās.

Lai arī Rotenburga ir maza, tā pārsteidz ar vēsturisku vietu, muzeju, baznīcu, klosteru un pieminekļu bagātību. Tas nozīmē, ka šeit noteikti ir jāieplāno vairāk laika. Iespējams, arī tam, lai no Rotenburgas dotos Romantiskā ceļa izpētē, kas ir Vācijas slavenākais un droši vien arī skaistākais brīvdienu maršruts. Neatkarīgi no tā, vai dosieties Fīsenes virzienā uz Alpiem vai uz Vircburgu pie Mainas. Šis reģions tiešām atgādina pasaku valstību, kas bagāta ar karaliskām pilīm, skaistām ainavām un, protams, arī kulinārijas gardumiem.

Jocīga un nostalģiska vieta ir arī Kates Volfārtes Ziemassvētku ciemats. Šeit – Eiropas lielākajā un visu gadu atvērtajā Ziemassvētku veikalā – atrodams pilnīgi viss, kas nepieciešams Ziemassvētku noskaņai: piramīdas, riekstkoži, figūriņas aromātiskajām svecēm, sveces, svinīgas galda drānas un daudz kas cits.

Vēl ir iespējams paklaiņot pa kvartālu "Spitalviertel", iziet pa kādiem no pilsētas vārtiem, kas saglabājušies vēl no viduslaikiem, vai apmeklēt kādu no skaistajām baznīcām.

Delfi.lv